— Es nezinu, vai tas ir mans dēls, viņš tik ļoti atšķiras no manis.
— Lūdzu, paliec, es patiesi ticu, ka tas ir tavs bērns, tests to apstiprināja.
— Bet ja dokumenti ir viltoti? 😢
— Ko tu saki? Es neko tādu neesmu darījusi, — viņa sauca, cenšoties aizturēt vīru, lai viņš neaizietu.
— Tu biji stāvoklī no sava bijušā, bet mani vēlies apmānīt.
— Lūdzu, nesaki tā, visi mazuļi sākumā ir citādāki un nevienam īpaši nelīdzinās.
Bet vīrs pārtrauca klausīties viņas vārdus, savāca drēbes un devās prom no mājām, atstājot sievu kopā ar zīdaini 👇
Attiecību sākumā Amanda bija vienkārši jūtīga meitene, kura centās pierādīt savam bijušajam, ka spēj virzīties tālāk. Viņa nejuta mīlestību pret Martiņu, tomēr apprecējās ar viņu un drīz palika stāvoklī.
Mārtiņš nespēja izprast, kas patiesībā risinājās Amandas iekšienē. Viņam bija grūti iedzīvoties tēva lomā, un katra diena kļuva arvien prasīgāka.
Greizsirdība, neuzticība un bailes ietekmēja viņu kopīgo ikdienu.
Brīdī, kad Amanda ar bērnu rokās atradās uz grīdas, viņas dzīvē sāka ienākt pārmaiņas. Grūtos brīžos viņa piezvanīja vienīgajai ģimenes loceklei — vecmāmiņai, lūdzot palīdzību.
Maksims, vecmāmiņas draudzenes mazbērns, kļuva par to cilvēku, kas bija blakus Amandai grūtajos brīžos. Viņš bija gan draugs, gan kāds, kurš patiesi rūpējās par viņu un viņas dēlu.
Kad Amanda saprata, ka jūtas pret Maksimu ir vairāk nekā pateicība, viņa atklāja patiesu un dziļu mīlestību. Viņu attiecības attīstījās pakāpeniski, un galu galā viņi izveidoja savu ģimeni.
Pēc kāda laika Amanda laida pasaulē meitiņu, un viņas vecākais dēls arvien vairāk sāka līdzināties tēvam.
Redzot, cik ļoti dēls viņam līdzinās, bijušais vīrs aizdomājās par pagātni un pieļautajām kļūdām.
Viņš apzinājās, ka attiecības varēja izveidoties citādi, ja būtu rīkojies gudrāk. Mārtiņš saprata, ka palaidis garām kaut ko patiesi svarīgu, bet atgriezt to vairs nebija iespējams.
Dažkārt mēs saprotam kļūdas tikai tad, kad iespēja tās labot jau ir zudusi.
Vai, jūsuprāt, vīrietis pieņēma pareizu lēmumu? Un vai Amanda bija godīga pret sevi un citiem?
Rakstiet komentāros, kā jūs vērtējat šādas situācijas dzīvē – vai otrā iespēja vienmēr ir pelnīta?
